Latgale (formerly Lettgallia; Latgalian: Latgola) is one of the four historical and cultural regions of Latvia recognised in the Constitution of the Latvian Republic. It is the easternmost region north of the Daugava River. While most of Latvia is historically Lutheran, Latgale is historically predominantly Roman Catholic.

VecTukums

Pilsētas nosaukums ir cēlies no Baltijas somu valodām: vai nu no Tukku magi (mūsdienu lībiešu: Tukā mō), kas skaidrojams kā “pakalnu rinda” vai “kaudžu kalni” vai arī, pēc citas hipotēzes, vietvārds cēlies no līvu vārdiem tutkam maa — “gala zeme”

Sākotnēji pilsētas vietā dzīvoja Vanemas līvi. Līdz vācu bruņinieku iebrukumam šeit atradās kuršu pilskalns ar koka pili. Par citu etnosu esamību liecina arī vairākkārtēji arheoloģiskie izrakumi Tukuma pilskalnā un citviet. Vēstures avotos Tukuma vārds pirmo reizi minēts 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā. Livonijas ordenis Tukumā pie senā satiksmes ceļa, kas caur tagadējo Jūrmalu savienoja Rīgu ar Kuldīgu un tālāk ar Prūsiju, uzcēla mūra pili. Pils celtniecības laiks nav precīzi zināms, bet uzskata ka tā celta mestra Gotfrīda fon Roges valdīšanas laikā (1298 – 1307). Savas stratēģiskās nozīmes dēļ (“Kurzemes vārti”) Tukuma pils bija tieši pakļauta Livonijas ordeņa mestram, tajā pastāvīgi uzturējās nedaudz ordeņbrāļu un to izmantoja kā pārtikas un preču noliktavu. Zināms, ka 1381. gadā Tukumā mitinājās mestrs Vilhelms no Frīmersheimas. Vēstures avotos Tukums kā miests minēts 1445. gadā. Livonijas pilsoņu karu laikā Tukumu 1484. gadā mēģināja ieņemt Rīgas karaspēks, ar mērķi to pievienot Rīgas landfogtejai.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveides Tukums kļuva par virspilskunga rezidenci. Pēc atkārtotas izpostīšanas Zviedru-poļu kara, Otrā Ziemeļu kara un Lielā Ziemeļu kara laikā Tukuma pils zaudēja savu militāro nozīmi. 18. gadsimtā, pārbūvējot pils ziemeļrietumu stūri, izveidoja divstāvu torni, kurā šobrīd atrodas pilsētas vēstures muzejs „Pils tornis”.

Pēc tam, kad 1795. gadā Krievijas impērija anektēja Kurzemes hercogisti, Tukumam piešķīra pilsētas tiesības. 1800. gadā tika apstiprinātas pilsētas robežas, bet pēc sešiem gadiem tika atvērta pirmā skola. 1860. gadā pilsētā parādījās pirmās bruģētās ielas. Pēc piecpadsmit gadiem parādījās pirmais ielu apgaismojums. 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Tukums. 1905. gada revolūcijas laikā pilsētā norisinājās bruņotā sacelšanās, kuras laikā gāja bojā 120 cilvēki. 1923. gadā tika uzsākta pilsētas elektrifikācija.

Tukums

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme bija transporta sistēmas (it īpaši – dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits.

Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas.

Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī