Dvēsele Rudenī un Ziemā

Es atnācu pie Viņas kā Zilonis – mīkstām , mazliet čabošām milzeņa kājām , zāles alkstošu vēderu un plīvojošām lempja ausīm un patiesu naivumu sejā. Lūrot caur pieri.Un Viņa : “Ak vai! Kur gan lai es Tevi lieku ziemā? Kur lai sasildu un slēpju no vēja?Un izkāmējušajiem medniekiem?….bet pagaidām iesim uz mežu…”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s