Vienīgais, par ko man ir bijis žēl šajā braucienā uz Kolumbiju ir bijis tas…..,ka tas gluži nav bijis tikai mans brauciens,pareizāk sakot , pavisam nav bijis mans, bet gan darba brauciens uz šo zemi , kamdēļ arī sanāca tikai sekunde relatīvi brīva laika.Nu jā, un par tik par cik tas bija tāds kā ne-privāts ceļojums, līdz bija tikai “ziepenīte” iz Canon sērijas.Par kuru gan man būtu tikai slavas dziesmas dziedamas,izņemot to,ka nakts zem klajas debess negaisa laikā , kad reiz man viņu sanāca piemirst uz dēļu krāvuma, izrādījās viņai liktenīgs….

Lai vai kā – Kolumbija….lai gan redzēju tikai galvaspilsētu,kas ir apburoša ar pilnībā nesmēķējošu tautu (pieļauju,ka 2000metru virs jūras līmeņa tas nav īsti iespējams ilgtermiņā šādi pazemot organismu….vai arī viņi tur lieto ko citu…kas nu uz vietas izaudzināms…nez kas?), ap turīgākajām mājām apjoztām 3metrīgām dzelzs sētām,kuras vainago dzeloņdrātis , kuras ,savukārt vainago elektriskais “gans” un vietējo “murrāšanu” “nu ko Jūs pārspīlējat,mums ir pati drošākā valsts pasaulē,bla, bla, bla….”  un tas nekas , ka no rīta ,aplaupot pilsētas autobusu tika nošauts viens no pasažieriem , jo burlaki bij atkoduši,ka šamējais ir policists….bet savādāk gan – miera osta;)

Bet pats burvīgākais, ar ko nācās saskarties ir cilvēki,pareizāks sakot bērni,kas skatās uz (pēc viņu standartiem bālo , garo lempi) ar fotoaparātu ar tādu iekšēju pašpietiekamību, pārliecību par savu unikalitāti un vienlaikus pozitīvismu , kas ir tik visaptveroši patiess (vai ļoti labi izliekas) un tajā nav ne kripatas no “nez kā es izskatīšos viņa facebookā, worpressā vai ģimenes digitālajā fotoalbūmā”,ka radīja patiesu prieku bildēt….

Un vēl kas.Manuprāt, tieši tas , ka cilvēks atmet domas, fantāzijas par to, ka nez kāds es esmu citu acīs un uztverē,ir kā līdzfaktors stabilai personībai un labām bildēm(es tagad te ne par sevis rādīto, bet vispār)…Nesen aizdomājos,ka n-to industriju pamatā ir doma,ka lielākā daļa cilvēku vēlas izskatīties labāk,vēl labāk un vēēēēēļ labāk…..līdz vairs tie nav viņi,bet gan meikup meistaru, frizieru, stilistu , fotogrāfu un fotoshop mākslinieku radīti mākslīgi eņģeļi, kuru radīšanas procesā tika iesaistīti, gluži kā nejauši, arī tie , kas kādu brīdi jauki smaidījuši kamerai….bet protams,ka arī man patīk viss skaistais.Tāpat kā jebkuram . Eņģeļi , Nimfas , Bārbijas un ja kāds ir bijis īpaši radošs – tad bez elpas  , kādu brīdi , var palikt lūkojoties apburošas Spīganas attēlā…bet cik no tā visa ir stāsts par patiesiem cilvēkiem , nevis viņu iegribām- Vels viņ’ zin!…..Par šito man vēl jāpadomā.