Dvēsele Rudenī un Ziemā

Es atnācu pie Viņas kā Zilonis – mīkstām , mazliet čabošām milzeņa kājām , zāles alkstošu vēderu un plīvojošām lempja ausīm un patiesu naivumu sejā. Lūrot caur pieri.Un Viņa : “Ak vai! Kur gan lai es Tevi lieku ziemā? Kur lai sasildu un slēpju no vēja?Un izkāmējušajiem medniekiem?….bet pagaidām iesim uz mežu…”