Pavasarī ļoti gribas visiem solīt ka  “Būs jau labi” , lai gan pats tam vairs īsti netici.Pareizāk sakot – ar gadiem iemācies saprast , ka labi ir visu laiku un nekad sliktāk nav bijis un nebūs , tikai katram labums savs pēc garšas, smaržas , taustes , vārdos , smieklos vai vaidos saklausāms.Vai pavasara putneļu čiepstēšanā. Par putniem turpinot: tā dāma bildēs – Vija kādreiz saskatīja labumu trīs āņos  (tiem kam latvju valoda pašvaka tulkoju: tās ir zosis) , kuras , mēs atdevām viņas aprūpē.Tā bija labāk gan āņiem , gan Vijai jautrāk. Saimniece lepna par sētas sargiem, kas koda katram svešam un tiem , kas īpaši uzprasījās šņācot sita ar spārniem. Ar āņiem vēl joprojām viss kārtībā un neviens nav par cepeti tapis. Sargā sētu, aizstāv māju un tos, kas tajā mīt. Vijai gan bijušas ne tik saulains liktenis un māja, ko savulaik cēlis viņas tēvs ( kas savulaik bijis Čakstes miesassargs, beidzot dienestu apbalvots ar gravējumu klātu revolveri, izdzīvojis 25 gadus Sibīrijā un atgriezies, lai būtu šeit – Latvijā un tikai mazliet neaizdzīvoja līdz 100ajai dzimšanas dienai ) ….vairs nepieder viņai.Viņas lepnuma balsts. Kā un kāpēc tas notika- garš un nejauks stāsts , kurā iepīta radu vēlme dzīvot ” labi un vēl labāk” , finanses tam visam smeļoties bankā, ieķīlājot Vijas māju… Nu un protams izmantojot omes uzticēšanos. Lētticību….Labi , ka uzradās cilvēki, kas Vijas māju izpirka un … Vija var palikt savās tēva mājās. Bet tam , ka Vija saslima un nu jau vairāk kā gadu tiek zāļota ar antidepresantiem ir kāds cits iemesls – proti , brīdī , kad bija visgrūtāk viņu nodeva cilvēki , kam visvairāk būtu viņu jāatbalsta….Un Vija salūza. Gandrīz uz pusēm un pavisam…Visi pasaules mēsli ir izstrebjami, ja tie, kuriem Tu esi atdevis visu, cik un kā esi mācējis un sapratis, neuzgriež muguru un kaut vai nobubina to pašu dumo “būs jau labi…”.Jo būs…Un ne tāpēc , ka kas pēkšņi mainīsies, bet tāpēc , ka ir kāds , kam var uzticēties.Kāds , kuru mīlēt un ticēt tam , ka mīl….Un pats neaptverami brīnumainākais šajā visā ir tas , ka arī tagad, piemēram šovakar, nebūtu par vēlu – Vija piedotu visu, sacienājot ar pelašķu tēju un medusmaizēm tos, kas ….tikai atbrauciet pie viņas!

Šajās bildēs un ar pašam pat grūti saprotamo tekstu es vēlējos pateikt – IR TIK VIENKĀRŠI KĀDU PADARĪT LAIMĪGU…nu vienkārši atcerieties par omi, kas laukos – meža mājā sadzīvo ar zosīm un aizbrauciet pie viņas šovakar….viņa piedos visas cūcības , apmīļos un mājās brauksiet ar gurķu burku un daudz pilnāku sirdi kā šorīt pamodāties.

Bet ar Viju gan viss būs labi – redzat- pēdējā bildē viņa jau mazliet smaida;)