Pieņemts , ka aplūkojam slavenību bēru foto , ko mēs uztveram kā normu , bet paši savu tuvinieku pēdējā gaitā pēdējos gadu desmitus vadam bez fotogrāfa klātbūtnes.Ne visi gan.Tad lūk – varbūt kādu tas pārsteidz , bet katram stāstam ko saucam par dzīvi ir gan sākums , gan viducis , gan beigas. Ir jauki , ka jebkas no tā ir bijis godināms un par paraugu nākošajām paaudzēm.Bet interesants , bez šaubām , ir katrs no tiem…bet man , savukārt , šķiet saistoši iemūžināt jebkuru no šī stāsta nodaļām.Cerot kaut mazliet saglabāt un atstāstīt.Ar cieņu pret visiem.Palicējiem un aizgājējiem.Viesiem.Jo mēs visi šeit esot tikai viesi…
Ja uz bērēm ataicināts fotogrāfs, viņš fotografē, svarīgākos ceremonijas brīžus – zārka iznešanu no kapličas, trīs smilšu sauju mešanu, zārka ielaišanu kapā.

Bet kopumā jau ir pamatdoma iemūžināt stāstu
Dažādu tautu bedību ieražas liecina, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi.
Koka šķirstu lietošana pazīstama jau mūsu ēras 1. gadsimtā. Kapos mirušos guldīja uz koka mizām un apklāja ar bērza tāsīm. Atrasto apdegušo audumu paliekas savukārt liecina par uguns rituāliem bedībās.
Bedības parasti ilga divas vai trīs dienas.
Notikumu secība bedībās:
 Gatavošanās bedībām
 Vāķēšana
 Izvadīšana
 Bedīšana smilšu kalnā
 Bērinieku atgriešanās sētā
 Bēru mielasts
 Mantas dalīšana
Pirmajā dienā saņem bēru viesus, kas vakarā piedalās mirušā vāķēšanā. Bedībām gatavojoties, mājās cep baltu maizi un karašas, kauj lopus, vistas, dara alu. Ēdamo gādā gan paši mājinieki, gan arī katrs bēru viesis kaut ko paņem līdzi. Vienmēr bērēm vēra zirņus vai pupas, kā arī biezu putru. Maltītes beigās kā pēdējos dod vārītus kāpostus ar gaļu.
Ļoti uzsvērta baltā krāsa mirušā apģērbā: balti palagi, krekli, autas kājas, villaines. Melnā krāsa sēru apzīmēšanai nebija latviešu paraža. Mirušo vāķējot, visu nakti dedzina sveces. Gados jauniem neprecētiem mirušiem pēc pusnakts sākusies kāzu dzeršana un dejošana.
Otrajā bedību dienā mirušo izvada no bēru mājām uz veļu kalnu – kapsētu. Visi uz kapsētu nebrauc. Mājās palicēji visbiežāk ir māte, tēvs ar māti, līgava, māsa, bērni.
Mirušajam kapā līdzi dod medus podiņu – ar to Veļu Māte it kā ievilina mirušo kapā. Mirušo gulda zemā, noturot pie neaizvērtā kapa izvadīšanas mielastu. Mājās šajā laikā notiek rituāla deja, lai mazinātu palicēju bēdas par aizgājēju. Skujām kaisīts ceļš nozīmē mirušā labvēlību palicējiem.
Aizgājēja vietā mājās pārved eglīti. Ar pārvestajiem priežu vai egļu zariem pārbraucēji per mājiniekus, sakot: ”Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā!”
Seko bēru mielasts. Mirušo piemin ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, pat dejošanu, ja mirušais bijis neprecējies.
Tās pašas dienas vakarā vai arī bedību trešajā dienā izdala mirušā mantu, ievērojot viņa pēdējos norādījumus un vēlējumus.