Reizēm šķiet , ka mums vieglāk ir ko pamest , nekā salabot , izārstēt , saprast vai pieņemt tādu ,  kāds tas ir bez saprašanas . Pamest , kā aizmirst nevēlamu radu, jo viņš apzadzies ,kādam šķiet par prastu vai dzer par daudz.Pamest viņu līdz nāve mūs šķirs , bet līdz tam – labāk redzēt Tevi ejam kā nākam.Un klusībā cerēt , ka mantosim viņa piepīpēto divistabu dzīvokli Teikā , ko pārdodot izkļūsim no saviem parādiem.Gaidīt , ka viņa sirdij pielips kāda liga vai nosals , neaizgājis līdz savai migai;) redz- sanāca dzejā.Tāpat kā gaidīt , kad sabruks nekoptas mājas , lai beidzot varētu nošķūrēt krāsmatas un uzcelt tur veikaliņu.Vai dvīņumājas.Pamestas simtgadīgas mājas.Daļēji pamestas- jo iekšā kāds šiverē – cilvēkveidīgie ar kaķiem , atkritumspaiņiem , žurkām , caurvēju , vasarās – mušām , bet ziemās ar sniegu arī šaipus logiem.