Dažreiz teju ar aknām vai baltā skaudībā noraugos uz cilvēkiem gados , kas jebkurā kompānijā un vietā drīkst piemigt pie galda , pamostoties runāt ko vien vēlas , nokremšļoties un ēst cik vien skaļi sirds vēlas , izštukot vienkārši atvērt grāmatu un sākt lasīt , ignorējot uzdotos jautājumus un visu sev apkārt….ar nepacietību gaidu šāda neaizskaramā statusa piešķiršanu man….neatkarība, kura savos apmēros un dziļumā spēj līdzināties ar baložiem , kuriem ļauts ķēzīt uz Londonas baznīcu krustiem un vienlaikus bozties uz visu pasauli…laikam jau tāpēc , ka pavasaris kavējas visā pasaulē…