Šķiet , ka viena no visšabloniskākajām tēmām , kad runājam par bērnu audzināšanu ir to ielikšana , ietilpināšana un ietupināšana visādu veidu rāmjos.Lai prot uzvesties, lai izaug par krietniem un kārtīgiem (ietiecams- lietišķā kostīmā tērptām , savu vietu zinošām luterānēm)…Tad nu ar cerību , ka šie būs vieni no retajiem rāmjiem , ko meitenes apzināti tur savās rokās sevi ierāmējot , sabildējās redz kas:
Iela vai pareizāk sakot fotogrāfēšana uz ielas (street photography) man šķiet viena no saistošākām tēmām kas vien varētu būt ,jo
pirmkārt jau ja subjekts – objekts nav paspējis sagatavoties vai pat nepamanījis , ka tiek bildēts , varētu sasniegts zināms patiesums attēlā…
otrkāt – modeļi ir par velti un nav jātērē laiks uz “paskaties šeit,pagriez galvu šitā, bla , bla…”
treškārt – dzīves patiesums kāds tas ir uz ielas , redzamot katrs sociālais slānis(tie tiešām eksistē un visi cilvēki nav viena vienota laimīga ģimene), izpaužoties tirgus tantiņās kas baro baložus un kaķus, aimigušos bomžos,smaidošos bērnos, uzkurinātos jauniešos…nu,tas vienkārši ir intresanti …
atliek tikai pāris lietas- nebildēt ļautiņus, kuriem varētu būt konsekventi iebildumi – narkodīlerus darbavietās, valsts noslēpuma likumam pakļautus objektus , cilvēkus, kuri fotogrāfēšanu var interpretēt kā ko negatīvu (pazemojumu par kādu konkrētu darbību) , un …jācenšas nenorauties pa gurķi,ja tomēr kādam radušies būtiski iebildumi “fotosesijas” laikā;)
Pirms vairākiem gadiem sanāca sabūt Austrālijā , kur iepazinu vissirsnīgākos cilvēkus uz pasaules , kuru viesmīlība varētu tikt salīdzināta tikai ar Latgales ļaužu siltajām sirdīm.
Tiesa gan – foto tehnika , gan manas zināšanas par fotografēšanu man bija nu….nekādas, bet rudenim tuvojoties gribējās padalīties ar Jums šajās bildēs , cerot , ka kādu no pārkarsušajiem suņiem , karstā asfalta nogurdinātajiem kaķiem, jauko tanti kas gaida tramvaju, un ielu mākslinieku kas noklāts ar tatoo par tēmu “lai visi eņģeļi stāv man klāt , kad es ar dzīvību riskēdams uz vienriteņa ar aizsietām acīm žonglēju ar mačetveidīgiem krūmcirtņiem…” atnāks pie Jums pusdienu snaudā…
Bet būtībā jau atcerējos par šīm bildēm kontekstā par autortiesībām un mākslinieka atlīdzību kā tādu…Tas puisis, kuru sajūsminātais pūlis vēroja teju vai stundu , kamēr viņš darbojās ar daiktiem, kuri viņu , bez šaubām varēja savainot tā, ka eņģeļu klātbūtne nāktu tikai par labu , priekšnesuma beigās , vākdams cepurē naudu par skatīšanos teica kaut ko līdzīgu šim : “ar šiem no cirka repertuāra un ielu mākslinieku patapinātajiem trikiem viņš esot apceļojis pāri par 30 valstīm, vienmēr pārtiekot tikai no tā, ko nopelnījis šādā veidā.Laika gaitā viņam ir bijuši vairāki lūzumi un vairākas iespējas noasiņot kā sivēnam , ko kauj lieldienu svinībām un viņš būs pateicīgs, ja klātesošie viņa priekšnesums izklaidēja vai kā savādāk uzrunāja un priecāsies , ja klātesošie atļausies šo darbu jel kā finansiāli novērtēt un atbalstīt… BET ja nu ne – nekādu uztraukumu un šo priekšnesumu viņš ar prieku mums visiem dāvina ”
Un manuprāt , lūk kāda ir tīra un pareiza attieksme pret mākslu un atlīdzību par to , ko Tu dari , ja tas , ar ko Tu tomēr pelni naudu maizei (desai, vīnam vai jaunam bmw) dara prieku Tev un nes siltumu citu sirdīs (vai pārdomas galvās , vai mierinājumu dvēselē) – atalgojums sekos Taviem darbiem kā ēna … bet visi tie idiotiskie lēmumi , kas ierobežo failu apmaiņas programmas , ierobežo iespēju iegādāties datu nesējus (jo padarot tos mākslīgi dārgākus tiek tas ierobežots ne pa jokam) nav nekas cits , kā klerku un to pseidocilvēku mantkārība un bailes par faktu, ka viņu radošā dzirksts nekad tā arī nespēs uzkurt uguni , pie kura sildīties kādam vēl – ne tikai viņam pašam, kuri atbalsta visus šos ACTA un citus sviestus, kas tiem , kuru viena no retajām iespējām izglītoties ir internets likvidē šo iespēju.
Kā daudziem no Latvijā , Eiropā un banku paverdzinātajā “civilizētajā” pasaulē dzīvojošiem, arī man ir pilnas kabatas ar parādiem, kredītsaistībām, maksājumiem , termiņiem utt un kā daudziem , arī man ik pa laikam jāsastopas ar faktu ,ka maksājumus esmu šādu vai tādu iemeslu dēļ iekavējis un kā daudziem – arī man zvana meitenes , kas sevi dēvē par kredītspeciālistiem….Tad nu lūk , man reizēm jābrīnas , cik krasi var atšķirties šo meiteņu attieksme , valodas kultūra un tonis ar kādu viņas runā ar savu – jopcikcipcik – klientu! Dzirdētas gan tādas , kas ar izpratni par situāciju meklē risinājumu mūsu(!) situācijai – manuprāt, profesionāli un pozitīvi ievirzot sarunu gultnē , kas mani motivē būt disciplinētākam un daudz regulārāk un sistemātiskāk atcerēties par savām saistītām, bet ir tādas jaukas būtnes, kuru agresija , rupjība un dialoga risināšanas nemākulība liek pabrīnīties. Aizraujas elpa. Kā lasot par tiem teiksmainajiem idiotiem ar skūtajām galvām , kas apgalvo, ka kāds cilvēks ir pārāks par citu tikai tāpēc, ka nēsā vecas haki bikses un šļampatā ar nolaistiem bikšturiem , vai tiem , kas skolas laikā apceļ tuklos , rudos , blondos , lēnos un citus tik tamdēļ , lai kāds , nedod Dievs, neievērotu cik tukšs un stulbs ir viņš pats .Atliek tikai pabrīnīties, cik reizēm krasi saskatāms, sajūtams , ka kāds ir tas , kas ir spējīgs sunim iesist ar kāju, bet cits – tāds , kas atdod šim klaidulim savas pusdienas.Tik dažādi un tiek vienādi.Un tomēr dažādi.Apburoši!!!
Pirmoreiz , kad sanāca iespēja iemest aci New York , man tā neatstāja nekādu labo iespaidu un lielpilsēta , kur ir mājas, kuru logos nekad īsti neiespīd saule , jo visapkārtesošie debesskāpji padara šo mūsu pašsaprotamo privilēģiju par neiespējamu , darīja mani tik vienaldzīgu , cik bāli zaļi ir augi bez saules…..otro reizi iebraucot NY , manī jau bija siltākas sajūtas,kas ļāva saredzēt burvīgos tvaiku mutuļus,kas veļas no ventilācijas šahtām,spožās ātrās palīdzības mašīnas , pašpietiekamos tušņus,kas stutējas pie stūres policijas autiņos… bet , šķiet ka nu jau četras vai piecas reizes šajā patiesi apbrīnojami intresantajā, raibajā pilsētā , kuru augstceltnes tika sāktas būvēt vēl mēmā kino laikos , kur uz stūra Tevi sagaida kas jauns , kas tāds, ko reti var redzēt mūsu jauki mazajās pilsētās un man jau bija gluži vienalga – vai tas bija fast food tirgojošs vagoniņš,ebreju ortodokss, kas nezin uz kuru pusi nu iet, uz jumtiem izaudzēti dārzi,biznesmeni ar maziem sunīšiem saitē,milzīgi uzraksti,kas vēsta,ka Tu nu šoreiz ej pa nepareizo ceļu,pretējo ēku atspulgi logos, drošības dienestu sirēnas,auto, kas piebraucot pie veikala un uz augšu!!! atverot savas kosmoskuģīgās durvis spēj atskaņot mūziku skaļāk un kvalitatīvāk kā Dzintaru koncertzāles tehniķi vai vienkārši nonarkojies pajols, kas austiņas uzlicis nāk pretī vieglu deju soli…..pilnīgi viss šajā pilsētā ir krāšņs – jāpacenšas tik saskatīt un izbaudīt….skāde tik, ka sanāca tikai mazs mirklis , ko tver burvīgajā NY….ceru , ka sanāks kādreiz vēl savā nodabā pastaigāt pa Tavām ielām!
Vienīgais, par ko man ir bijis žēl šajā braucienā uz Kolumbiju ir bijis tas…..,ka tas gluži nav bijis tikai mans brauciens,pareizāk sakot , pavisam nav bijis mans, bet gan darba brauciens uz šo zemi , kamdēļ arī sanāca tikai sekunde relatīvi brīva laika.Nu jā, un par tik par cik tas bija tāds kā ne-privāts ceļojums, līdz bija tikai “ziepenīte” iz Canon sērijas.Par kuru gan man būtu tikai slavas dziesmas dziedamas,izņemot to,ka nakts zem klajas debess negaisa laikā , kad reiz man viņu sanāca piemirst uz dēļu krāvuma, izrādījās viņai liktenīgs….
Lai vai kā – Kolumbija….lai gan redzēju tikai galvaspilsētu,kas ir apburoša ar pilnībā nesmēķējošu tautu (pieļauju,ka 2000metru virs jūras līmeņa tas nav īsti iespējams ilgtermiņā šādi pazemot organismu….vai arī viņi tur lieto ko citu…kas nu uz vietas izaudzināms…nez kas?), ap turīgākajām mājām apjoztām 3metrīgām dzelzs sētām,kuras vainago dzeloņdrātis , kuras ,savukārt vainago elektriskais “gans” un vietējo “murrāšanu” “nu ko Jūs pārspīlējat,mums ir pati drošākā valsts pasaulē,bla, bla, bla….” un tas nekas , ka no rīta ,aplaupot pilsētas autobusu tika nošauts viens no pasažieriem , jo burlaki bij atkoduši,ka šamējais ir policists….bet savādāk gan – miera osta;)
Bet pats burvīgākais, ar ko nācās saskarties ir cilvēki,pareizāks sakot bērni,kas skatās uz (pēc viņu standartiem bālo , garo lempi) ar fotoaparātu ar tādu iekšēju pašpietiekamību, pārliecību par savu unikalitāti un vienlaikus pozitīvismu , kas ir tik visaptveroši patiess (vai ļoti labi izliekas) un tajā nav ne kripatas no “nez kā es izskatīšos viņa facebookā, worpressā vai ģimenes digitālajā fotoalbūmā”,ka radīja patiesu prieku bildēt….
Un vēl kas.Manuprāt, tieši tas , ka cilvēks atmet domas, fantāzijas par to, ka nez kāds es esmu citu acīs un uztverē,ir kā līdzfaktors stabilai personībai un labām bildēm(es tagad te ne par sevis rādīto, bet vispār)…Nesen aizdomājos,ka n-to industriju pamatā ir doma,ka lielākā daļa cilvēku vēlas izskatīties labāk,vēl labāk un vēēēēēļ labāk…..līdz vairs tie nav viņi,bet gan meikup meistaru, frizieru, stilistu , fotogrāfu un fotoshop mākslinieku radīti mākslīgi eņģeļi, kuru radīšanas procesā tika iesaistīti, gluži kā nejauši, arī tie , kas kādu brīdi jauki smaidījuši kamerai….bet protams,ka arī man patīk viss skaistais.Tāpat kā jebkuram . Eņģeļi , Nimfas , Bārbijas un ja kāds ir bijis īpaši radošs – tad bez elpas , kādu brīdi , var palikt lūkojoties apburošas Spīganas attēlā…bet cik no tā visa ir stāsts par patiesiem cilvēkiem , nevis viņu iegribām- Vels viņ’ zin!…..Par šito man vēl jāpadomā.
Man grūti izskaidrojamā veidā,esmu iesaistīts dažādās bezpeļņas (man šis vārds patīk vairāk , kā “amatieru”) teātru pasākumos , kuros bildēt , jāsaka ir tīrais prieks, jo tik kolorītas personas un personības,atvērti un pozitīvi cilvēki sastopamas reti kur….
….Neskaitot to,ka Jūs esat aplenkts ar tūristu miljonu, tiem,kas apkalpo tūristus un tiem,kas apkalpo tos,kas apkalpo tūristus,šī ir viena no Eiropas skaistākajām pilsētām, ar pelnīti kādos tur UNESCO sarakstos iekļautu vecpilsētu , kurā pa romiešu laiku bruģētiem celiņiem , spraucoties pašaurajām ieliņām redz smēķējošas meitenes , kas gaida pircējus viņu veikalos, laiskus no pārkaršanas saldējumēdājus….bet pludmalē no mola bērneļi lec ūdenī
Bali ticot,ka katru šaj pasaulē vienmēr pavada un sargā četri brāļi.Pārsvarā gan viņi nav redzami.Un jel kā savādāk izzināmi…Bet šis te,katrā ziņā varētu būt makten līdzīgs kādam no maniem brāļiem – mana gara un miesas sargātājiem – Horvātijā iemaldījies Austrālijas aborigēns (nez vai šitais vārds ir gana poliktkorekts mūsu laikos?) ar Prāgā meistarotu tatoo uz pleca , kas izvilināja no savas garās koka taures visvisādus uzrunājošus meldiņus, bet brīvajos no trubā pūšanas laika vienkārši aizdomājās…pieļauju,ka par dzimto pustuksnesi…vai to,cik patīkami smiltis cepina kājas tur,no kurienes viņš nācis…vai par to,kur viņam tagad būtu jāiet un cik ļoti apnicīgi mēdz būt tādi bāli tipiņi ar fotoaparātiem….
fotoferm 