“Ziv zup” 2013 Kuldīgā

Kurzemes septītais stāstnieku festivāls „Ziv zup” Esam klāt!
Tāpat kā iepriekšējos gados, festivāls domāts vispirms kā iespēja satikties stāstniekiem un stāstniecēm, apmainīties ar pieredzi, redzēt un klausīties, sajusties kā lielas kopienas dalībniekiem un izmēģināt savus spēkus dažādās stāstīšanas situācijās.

Festivāla ārzemju viesi – spāniete Susana Tornero un igaunis Jāks Kends,kā arī latvju meitenes – Ausma Lūse- Džūkstes pasaku muzeja vadītāja un stāstniece , Kuldīgas stāstniece un folkloriste Liesma Lagzdiņa, Pasaku Ragana no Tukuma puses , Ventspils stāstniece Ārija Klēvere, …

Courland seventh storyteller festival “Ziv zup” Here we are!
As in previous years, the festival meant primarily as an opportunity to meet storytellers one each other, exchange of experience, to see and to listen, to feel like a big community members and try our ability at various storytelling situations.
Festival guests from overseas – Storyteller from Spain (Catalonia) Susana Tornero and Estonian storyteller Jaak Känd, as well as the Latvian girls – Dawn Luse manager of the Džūkstes  fairytale museum and a storyteller, a storyteller and folklorist Kuldīgas Lagzdiņa Flame, Fairy Witch of Tukums , Ventspils storyteller Aria Klever …

Bēru foto

Pieņemts , ka aplūkojam slavenību bēru foto , ko mēs uztveram kā normu , bet paši savu tuvinieku pēdējā gaitā pēdējos gadu desmitus vadam bez fotogrāfa klātbūtnes.Ne visi gan.Tad lūk – varbūt kādu tas pārsteidz , bet katram stāstam ko saucam par dzīvi ir gan sākums , gan viducis , gan beigas. Ir jauki , ka jebkas no tā ir bijis godināms un par paraugu nākošajām paaudzēm.Bet interesants , bez šaubām , ir katrs no tiem…bet man , savukārt , šķiet saistoši iemūžināt jebkuru no šī stāsta nodaļām.Cerot kaut mazliet saglabāt un atstāstīt.Ar cieņu pret visiem.Palicējiem un aizgājējiem.Viesiem.Jo mēs visi šeit esot tikai viesi…
Ja uz bērēm ataicināts fotogrāfs, viņš fotografē, svarīgākos ceremonijas brīžus – zārka iznešanu no kapličas, trīs smilšu sauju mešanu, zārka ielaišanu kapā.

Bet kopumā jau ir pamatdoma iemūžināt stāstu
Dažādu tautu bedību ieražas liecina, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi.
Koka šķirstu lietošana pazīstama jau mūsu ēras 1. gadsimtā. Kapos mirušos guldīja uz koka mizām un apklāja ar bērza tāsīm. Atrasto apdegušo audumu paliekas savukārt liecina par uguns rituāliem bedībās.
Bedības parasti ilga divas vai trīs dienas.
Notikumu secība bedībās:
 Gatavošanās bedībām
 Vāķēšana
 Izvadīšana
 Bedīšana smilšu kalnā
 Bērinieku atgriešanās sētā
 Bēru mielasts
 Mantas dalīšana
Pirmajā dienā saņem bēru viesus, kas vakarā piedalās mirušā vāķēšanā. Bedībām gatavojoties, mājās cep baltu maizi un karašas, kauj lopus, vistas, dara alu. Ēdamo gādā gan paši mājinieki, gan arī katrs bēru viesis kaut ko paņem līdzi. Vienmēr bērēm vēra zirņus vai pupas, kā arī biezu putru. Maltītes beigās kā pēdējos dod vārītus kāpostus ar gaļu.
Ļoti uzsvērta baltā krāsa mirušā apģērbā: balti palagi, krekli, autas kājas, villaines. Melnā krāsa sēru apzīmēšanai nebija latviešu paraža. Mirušo vāķējot, visu nakti dedzina sveces. Gados jauniem neprecētiem mirušiem pēc pusnakts sākusies kāzu dzeršana un dejošana.
Otrajā bedību dienā mirušo izvada no bēru mājām uz veļu kalnu – kapsētu. Visi uz kapsētu nebrauc. Mājās palicēji visbiežāk ir māte, tēvs ar māti, līgava, māsa, bērni.
Mirušajam kapā līdzi dod medus podiņu – ar to Veļu Māte it kā ievilina mirušo kapā. Mirušo gulda zemā, noturot pie neaizvērtā kapa izvadīšanas mielastu. Mājās šajā laikā notiek rituāla deja, lai mazinātu palicēju bēdas par aizgājēju. Skujām kaisīts ceļš nozīmē mirušā labvēlību palicējiem.
Aizgājēja vietā mājās pārved eglīti. Ar pārvestajiem priežu vai egļu zariem pārbraucēji per mājiniekus, sakot: ”Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā!”
Seko bēru mielasts. Mirušo piemin ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, pat dejošanu, ja mirušais bijis neprecējies.
Tās pašas dienas vakarā vai arī bedību trešajā dienā izdala mirušā mantu, ievērojot viņa pēdējos norādījumus un vēlējumus.

Pasaku Ragana

Par Pasaku Raganu vairāk šeit: http://siksparnispazobele.wordpress.com/ ….. bet tā kā esmu gluži kā štata fotogrāfs šajā pasakainajā ,,projektā,, , tad būtu grēks neatrādīt dažas no pagājušās vasaras bildēm

Mazie cilvēki no Pūres

Darbu apvienošanas kārtībā ir sanācis bildēt dažādus Pasaku Raganas pasākumus (vairāk par viņu šeit: http://siksparnispazobele.wordpress.com/  , proti , reizēs, kad pie viņas no malu malām sabrauc lieli un mazi klausīties pasakas…Šeit daži no tiem , kas ciemojās no Pūres bibliotēkas…Bet  “Mazie cilvēki” , jo bildējot neredzu nevienu kā “bērnu , sievieti pāri pusmūžam , vīrieti bez noteiktas dzīvesvietas”, bet gan kā cilvēkus ar saviem unikāliem stāstiem , kuros tad cenšos ieskatīties kaut caur atslēgas caurumu… vai objektīvu…

Bez spiediena – “No Drama”

Dažreiz teju ar aknām vai baltā skaudībā noraugos uz cilvēkiem gados , kas jebkurā kompānijā un vietā drīkst piemigt pie galda , pamostoties runāt ko vien vēlas , nokremšļoties un ēst cik vien skaļi sirds vēlas , izštukot vienkārši atvērt grāmatu un sākt lasīt , ignorējot uzdotos jautājumus un visu sev apkārt….ar nepacietību gaidu šāda neaizskaramā statusa piešķiršanu man….neatkarība, kura savos apmēros un dziļumā spēj līdzināties ar baložiem , kuriem ļauts ķēzīt uz Londonas baznīcu krustiem un vienlaikus bozties uz visu pasauli…laikam jau tāpēc , ka pavasaris kavējas visā pasaulē…

londona 003 (FILEminimizer)

Pamests

Reizēm šķiet , ka mums vieglāk ir ko pamest , nekā salabot , izārstēt , saprast vai pieņemt tādu ,  kāds tas ir bez saprašanas . Pamest , kā aizmirst nevēlamu radu, jo viņš apzadzies ,kādam šķiet par prastu vai dzer par daudz.Pamest viņu līdz nāve mūs šķirs , bet līdz tam – labāk redzēt Tevi ejam kā nākam.Un klusībā cerēt , ka mantosim viņa piepīpēto divistabu dzīvokli Teikā , ko pārdodot izkļūsim no saviem parādiem.Gaidīt , ka viņa sirdij pielips kāda liga vai nosals , neaizgājis līdz savai migai;) redz- sanāca dzejā.Tāpat kā gaidīt , kad sabruks nekoptas mājas , lai beidzot varētu nošķūrēt krāsmatas un uzcelt tur veikaliņu.Vai dvīņumājas.Pamestas simtgadīgas mājas.Daļēji pamestas- jo iekšā kāds šiverē – cilvēkveidīgie ar kaķiem , atkritumspaiņiem , žurkām , caurvēju , vasarās – mušām , bet ziemās ar sniegu arī šaipus logiem.

Teātris

Man grūti izskaidrojamā veidā,esmu iesaistīts dažādās bezpeļņas (man šis vārds patīk vairāk , kā “amatieru”) teātru pasākumos , kuros bildēt , jāsaka ir tīrais prieks, jo tik kolorītas personas un personības,atvērti un pozitīvi cilvēki sastopamas reti kur….

Horvātija (Splita)

….Neskaitot to,ka Jūs esat aplenkts ar tūristu miljonu, tiem,kas apkalpo tūristus un tiem,kas apkalpo tos,kas apkalpo tūristus,šī ir viena no Eiropas skaistākajām pilsētām, ar pelnīti kādos tur UNESCO sarakstos iekļautu vecpilsētu , kurā pa romiešu laiku bruģētiem celiņiem , spraucoties pašaurajām ieliņām redz smēķējošas meitenes , kas gaida pircējus viņu veikalos, laiskus no  pārkaršanas  saldējumēdājus….bet pludmalē no mola bērneļi lec ūdenī

Veiksmes brālis

Bali ticot,ka katru šaj pasaulē vienmēr pavada un sargā četri brāļi.Pārsvarā gan viņi nav redzami.Un jel kā savādāk izzināmi…Bet šis te,katrā ziņā varētu būt makten līdzīgs kādam no maniem brāļiem – mana gara un miesas sargātājiem – Horvātijā iemaldījies Austrālijas aborigēns (nez vai šitais vārds ir gana poliktkorekts mūsu laikos?) ar Prāgā meistarotu tatoo uz pleca , kas izvilināja no savas garās koka taures visvisādus uzrunājošus meldiņus, bet brīvajos no trubā pūšanas laika vienkārši aizdomājās…pieļauju,ka par dzimto pustuksnesi…vai to,cik patīkami smiltis cepina kājas tur,no kurienes viņš nācis…vai par to,kur viņam tagad būtu jāiet un cik ļoti apnicīgi mēdz būt tādi bāli tipiņi ar fotoaparātiem….