Nezinu , vai Jums ir sanācis ievērot , bet pie Latvija Universitātes  taj mazajā šķērsieliņā , kur ir trolejbusu pietura uz mājas sienas ir visnotaļ lakonisks , ar trafareta un krāsas baloniņa palīdzību uzpūsts grafiti (uzreiz gan pateikšu,ka tā autors neesmu es un ka īsti tomēr neatbalstu sveša īpašuma apzīmēšanu,aprakstīšanu un jelkādas formas apgānīšanu un esmu pat pārspīlēti disciplinēts šaj jautājumā) – divi vārdi , kas sevī ietver vienkāršu , šķietami pašsaprotamu vēstījumu , bet kurš manī personīgi izsauca pārdomu sesiju.Proti:

“NEPADIRS BĒRNĪBU!”

No vienas puses- ak vai- kā tad var tādus nešķīstus vārdus uz sienām mālēt, bla , bla, bla…(Intresanta ir gan arī grafiti ģeogrāfiskā atrašanās vieta…nez vai to nav radījis kāds pāraudzis students,kas vēl tā kā nav nobriedis mācībām alma mater un labprātāk klaiņotu pa Austrāliju ar ģitāru rokās?)

Bet es gan par to sūtījuma būtību,kas man šķiet gauži aktuāla:visā šaj jūklī, kad no mazām meitenēm jau tiek sagaidīts , ka viņas ģērbsies   tā un ne savādāk , ka puiši pamatskolā tiek uzskatīti par lūzeriem, ja nav apguvuši datorzinības vidusmēra programmētāja līmenī vai nespēlē hokeju no 4 gadu vecuma , vienvārdsakot, kad tik ļoti ir kultivēta doma, ka Tev jābūt izcilam kādā sfērā jau 12 gadu vecumā ir tik ļoti vienkārši PADIRST BĒRNĪBU!

Un medaļas cita puse – šķiet ka atkal un atkal viss jau ir atkarīgs no vecākiem, vecvecākiem , cilvēkiem, kas atstāj savu ietekmes nospiedumu uz tās dvēseles, kas tikai veidojas un tas, cik neatkarīgs, radošs, patstāvīgs un pašpietiekams būs mūsu bērns ir atkarīgs , lielākoties no mums- vecākiem.Vai spēsim par viņu pietiekami parūpēties – radot iespēju viņam pašam , ar laiku augot izvēlēties, kuru ceļu iet , bet darot to patstāvīgi , tomēr apzināties,ka esam ar viņu…

Un par vārdu izvēli – “Padirst” man tomēr šķiet pats precīzākais no visiem latvju valodā esošajiem vārdiem , lai apzīmētu to ,ko skolotāji dēvētu par “frustrējošu izniekošanu, nesaprātīgu vai neapdomātu izšķiešanu utt”.Kamdēļ izplūst liekvārdībās un neiekļaut lietu būtību , ja var patiekt to ko domā un to ,kas sāp 2 vārdos?

Un lai vai kā – es šo uztveru kā personīgu brīdinājumu reizēm saņemties un darīt visu, lai mani bērni bērnībā izbauda pilveidošanās procesu un vienlaikus , sasniedzot kādu noteiktu slieksni, būtu gatavi dot šo vēstijumu tālāk:

NEPADIRS BĒRNĪBU!