Pavasaris nāk
Attēls
Atbildēt
Tag Archives: fotoferma
Pavasari gaidot
Attēls
Uzvilksim cimdiņus!
Mums…nu , vismaz lielākajai daļai no cilvēkiem , ko zinu ir bail kļūt nevienam nevajadzīgam.Bailes,kas saldē rokas un ejot garām bomzim (sauksim lietas un cilvēkus vārdos,kas apzīmē patiesību, nevis saudzē kāda filologa dzirdi) sievietes aizgriež galvas un uzvelk cimdus.Cimdos ir ne tikai siltāk , bet drošāk.Un vēl – aizgriežoties aizver acis.Aizver ausis,muti,sirdi….lai tik ļoti nedreb.Jo bail taču.Un ja nebūtu bail, arī nežēlotu.Nemestu kastītēs, cepurēs,saujās.Bail par sevi,par visiem, ko mīli.Jo likteņi tik dažādi un jo vairāk saproti un pieredzi, jo vairāk izjūti ar visām mugurkaula smadzenēm, ka jebkas var notikt ar jebkuru. Četru dēlu mātei var nepietikt santīmi , lai nopirktu pāris ābolu tirgū,pazaudējot ticību sev un citu iecietību nodzerties var pāris mirkļos , var iestāties pavasaris un neviens vairs nepirks ziemīgās cepures un Zinas tantei šī var būt pēdējā kontrabandas cigarete….Dzīve ir sūra.Uzvilksim cimdiņus!
Izslēdz Televizoru!
Šogad , tieši pirms ziemassvētkiem , pavadot sievu , kas devās sveikt kādu meiteņu kori ar noslēgto gadu un pateikties par sadarbību , pa ceļam sastapāmies ar vietējiem mediniekiem , kas gar ceļmalu sastājuši , kā vācu karavīri , kas piefrontes silos meklē kreisos partizānus….Un tad manī radās tas jautājiens -vai tiešām pirmsvētku dienā nav nekas cits ko darīt , kā Bembijam iešaut tieši galvā?
Vai bērnu liecības pārbaudītas , labie darbi uzslavēti , palaidnības izrunātas un dāvanas iepakotas?Vai sievām gana pateikts paldies par šo un citiem gadiem , vecāsmātes sazvanītas un fordam beidzot uzliktas ziemas riepas???Jomajo,vai tiešām?Nē, nu ja tā ir,tad cepuri nost un bliez no abiem stobriem gan pa Bembiju, gan Simbu…..
Bet ja ne, tad ….aprunājies ar meitu, velti kautru smaidu krustdēlam , īsti nezinot , vai izņemot šaha spēles prasmi ,Tev vēl būs padomā kāds puslīdz normāls padoms un uztaisi sievai milzīgu tējas krūzi…….UN IZSLĒDZ TO SŪDA TELEVIZORU!!!
Mans suns un viņa saulriets
Pastaigas solī pa pīļu dīķa metropoli
Aptuveni 2 stundu nesteidzīgā pastaigā pa Rīgas centrāltirgu satiku mākslīgo ziedu pārdevēju , kas savā neaptverami plašajā plastmasas ziedu jūrā lamājās par manu vēlmi šo visu daili iemūžināt tā, ka atcerējos vārdus un to locījumus, kurus jau biju piemirsis no obligātā militārā dienesta laikiem…un re – bilde ar nikno tanti nesanāca un lai jau viņai tiek…..bet lieta tāda, ka tirgus pilns ar niknām un laipnām tantēm un dažas tomēr bija ok….un visumvisādiem pircējiem , dīkdieņiem , bomžiem , onkuļiem , vectēviem un krustmeitām…tāpat kā visa pārējā Rīga….un pasaule kopumā.
Bet lūk kas mani fascinēja un lika aizdomāties par Rīdzinieku mentalitāti un iekšējo pasauli kopumā, kas šķiet lielākoties pasaules tomēr ir savādāk…proti, kad Vecrīgā uzgāju onku ,kas nokrāsojies no augšas līdz apakšai zelta krāsā tā kā mērķē ar savu atraktivitāti un vikinga bruņu cepures parodijas pozitīvismu uz ielas mazliet piepelnīties , viņš ņem un aizsedz savu skaisto seju ar roku , dodot man signālu , ka ja neesmu šamējam iemetis monētiņu cepurē , fotografēt tā kā ir liegts…..nu redz…un visa pārējā muļķa pasaule darbojas pēc principa – sākumā bilde, smaids , kāds joks un tad kapeiciņa….nu un tad, ja kapeciņas pēc priekšnesuma nav bijis , tad seko visdažādākā reakcija – no ,,lai Jums dzīvē veicas,, līdz ,,ak Tu muļļa, kuram 1 eiro žēl,,….tas nu kā kuram gaume un humora izjūta….bet mūsu ragainais jaunēklis paģērēja naudu un tad , varbūt viņam labpatiks palikt interesantam un jaukam….
un vēl ko sapratu – jo mazāks izglītības , iekšējas kultūras līmenis jo lielākas pretenzijas pret dzīvi kopumā un faktu , ka viņu uz ielas nobildē…..tas nu tā
Lai mums visiem pietiek prāta vispirms pasmaidīt un pēc tam tikai parādīt ar pirkstu uz cepuri, kur tiek ievākta autoratlīdzība!
Atvasara
Šovasar sanācis satikt daudz labu ļaužu….Nez vai esmu gājis viņiem pie sirds tāpat kā viņi man, ņemot vērā manu nu jau apsēstību viņus safotogrāfēt un vairāk skatoties uz viņiem caur fotoaparāta aci , nekā ar savām divām…Lai vai kā – tas tik priekš tam , lai censtos attēlot , cik sildošu gaišumu es viņos visos redzu
Siltu Jums visiem 2012.gada atvasaru!Ir ļaudis,kas mēļo , ka šī nu būtu pati , pati pēdējā šai civilizācijai!
Ceļojošais cirks , kaijas un kuģis
Nesen sanāca tāds atgadījums , ka bij jāceļo tautiešiem līdz uz Zviedru zemes pilsētu Stokholmu…Tad nu tas , kas man visvairāk krita acīs un bij tīkams (man un manām meitām šajā ziņā gaume sakrita par visiem 100 procentiem) mazliet tverts arī šajās bildēs – Pati kuģa un jūras sajūtas , kaijas, ļautiņi kas Zviedrijā izskatījās vēl eksotiskāk par mums un ….ceļojošais cirks , pareizāk sakot tā ķēķa puse ko nobaudījām ,kad bij iespēja pavērot ziloņu ganības un to ,kā viņš aiz labsajūtas ņurd un apguļas uz sāniem , kad cirkus puika šamējo mazgā…
Nepadirs bērnību!
Nezinu , vai Jums ir sanācis ievērot , bet pie Latvija Universitātes taj mazajā šķērsieliņā , kur ir trolejbusu pietura uz mājas sienas ir visnotaļ lakonisks , ar trafareta un krāsas baloniņa palīdzību uzpūsts grafiti (uzreiz gan pateikšu,ka tā autors neesmu es un ka īsti tomēr neatbalstu sveša īpašuma apzīmēšanu,aprakstīšanu un jelkādas formas apgānīšanu un esmu pat pārspīlēti disciplinēts šaj jautājumā) – divi vārdi , kas sevī ietver vienkāršu , šķietami pašsaprotamu vēstījumu , bet kurš manī personīgi izsauca pārdomu sesiju.Proti:
“NEPADIRS BĒRNĪBU!”
No vienas puses- ak vai- kā tad var tādus nešķīstus vārdus uz sienām mālēt, bla , bla, bla…(Intresanta ir gan arī grafiti ģeogrāfiskā atrašanās vieta…nez vai to nav radījis kāds pāraudzis students,kas vēl tā kā nav nobriedis mācībām alma mater un labprātāk klaiņotu pa Austrāliju ar ģitāru rokās?)
Bet es gan par to sūtījuma būtību,kas man šķiet gauži aktuāla:visā šaj jūklī, kad no mazām meitenēm jau tiek sagaidīts , ka viņas ģērbsies tā un ne savādāk , ka puiši pamatskolā tiek uzskatīti par lūzeriem, ja nav apguvuši datorzinības vidusmēra programmētāja līmenī vai nespēlē hokeju no 4 gadu vecuma , vienvārdsakot, kad tik ļoti ir kultivēta doma, ka Tev jābūt izcilam kādā sfērā jau 12 gadu vecumā ir tik ļoti vienkārši PADIRST BĒRNĪBU!
Un medaļas cita puse – šķiet ka atkal un atkal viss jau ir atkarīgs no vecākiem, vecvecākiem , cilvēkiem, kas atstāj savu ietekmes nospiedumu uz tās dvēseles, kas tikai veidojas un tas, cik neatkarīgs, radošs, patstāvīgs un pašpietiekams būs mūsu bērns ir atkarīgs , lielākoties no mums- vecākiem.Vai spēsim par viņu pietiekami parūpēties – radot iespēju viņam pašam , ar laiku augot izvēlēties, kuru ceļu iet , bet darot to patstāvīgi , tomēr apzināties,ka esam ar viņu…
Un par vārdu izvēli – “Padirst” man tomēr šķiet pats precīzākais no visiem latvju valodā esošajiem vārdiem , lai apzīmētu to ,ko skolotāji dēvētu par “frustrējošu izniekošanu, nesaprātīgu vai neapdomātu izšķiešanu utt”.Kamdēļ izplūst liekvārdībās un neiekļaut lietu būtību , ja var patiekt to ko domā un to ,kas sāp 2 vārdos?
Un lai vai kā – es šo uztveru kā personīgu brīdinājumu reizēm saņemties un darīt visu, lai mani bērni bērnībā izbauda pilveidošanās procesu un vienlaikus , sasniedzot kādu noteiktu slieksni, būtu gatavi dot šo vēstijumu tālāk:
NEPADIRS BĒRNĪBU!
fotoferm 