Mums…nu , vismaz lielākajai daļai no cilvēkiem , ko zinu ir bail kļūt nevienam nevajadzīgam.Bailes,kas saldē rokas un ejot garām bomzim (sauksim lietas un cilvēkus vārdos,kas apzīmē patiesību, nevis saudzē kāda filologa dzirdi) sievietes aizgriež galvas un uzvelk cimdus.Cimdos ir ne tikai siltāk , bet drošāk.Un vēl – aizgriežoties aizver acis.Aizver ausis,muti,sirdi….lai tik ļoti nedreb.Jo bail taču.Un ja nebūtu bail, arī nežēlotu.Nemestu kastītēs, cepurēs,saujās.Bail par sevi,par visiem, ko mīli.Jo likteņi tik dažādi un jo vairāk saproti un pieredzi, jo vairāk izjūti ar visām mugurkaula smadzenēm, ka jebkas var notikt ar jebkuru. Četru dēlu mātei var nepietikt santīmi , lai nopirktu pāris ābolu tirgū,pazaudējot ticību sev un citu iecietību nodzerties var pāris mirkļos , var iestāties pavasaris un neviens vairs nepirks ziemīgās cepures un Zinas tantei šī var būt pēdējā kontrabandas cigarete….Dzīve ir sūra.Uzvilksim cimdiņus!