Šķiet , ka viena no visšabloniskākajām tēmām , kad runājam par bērnu audzināšanu ir to ielikšana , ietilpināšana un ietupināšana visādu veidu rāmjos.Lai prot uzvesties, lai izaug par krietniem un kārtīgiem (ietiecams- lietišķā kostīmā tērptām , savu vietu zinošām luterānēm)…Tad nu ar cerību , ka šie būs vieni no retajiem rāmjiem , ko meitenes apzināti tur savās rokās sevi ierāmējot , sabildējās redz kas:
Nesen sanāca tāds atgadījums , ka bij jāceļo tautiešiem līdz uz Zviedru zemes pilsētu Stokholmu…Tad nu tas , kas man visvairāk krita acīs un bij tīkams (man un manām meitām šajā ziņā gaume sakrita par visiem 100 procentiem) mazliet tverts arī šajās bildēs – Pati kuģa un jūras sajūtas , kaijas, ļautiņi kas Zviedrijā izskatījās vēl eksotiskāk par mums un ….ceļojošais cirks , pareizāk sakot tā ķēķa puse ko nobaudījām ,kad bij iespēja pavērot ziloņu ganības un to ,kā viņš aiz labsajūtas ņurd un apguļas uz sāniem , kad cirkus puika šamējo mazgā…
Iela vai pareizāk sakot fotogrāfēšana uz ielas (street photography) man šķiet viena no saistošākām tēmām kas vien varētu būt ,jo
pirmkārt jau ja subjekts – objekts nav paspējis sagatavoties vai pat nepamanījis , ka tiek bildēts , varētu sasniegts zināms patiesums attēlā…
otrkāt – modeļi ir par velti un nav jātērē laiks uz “paskaties šeit,pagriez galvu šitā, bla , bla…”
treškārt – dzīves patiesums kāds tas ir uz ielas , redzamot katrs sociālais slānis(tie tiešām eksistē un visi cilvēki nav viena vienota laimīga ģimene), izpaužoties tirgus tantiņās kas baro baložus un kaķus, aimigušos bomžos,smaidošos bērnos, uzkurinātos jauniešos…nu,tas vienkārši ir intresanti …
atliek tikai pāris lietas- nebildēt ļautiņus, kuriem varētu būt konsekventi iebildumi – narkodīlerus darbavietās, valsts noslēpuma likumam pakļautus objektus , cilvēkus, kuri fotogrāfēšanu var interpretēt kā ko negatīvu (pazemojumu par kādu konkrētu darbību) , un …jācenšas nenorauties pa gurķi,ja tomēr kādam radušies būtiski iebildumi “fotosesijas” laikā;)
Cilvēkos reizēm ir tik paniskas bailes samierināties ar savu vecumu (gūt baudu no saviem gadiem, pieredzes un harmonizēt ar visu pasauli) , ka viņi apprec meitenes, kas iet vienā klasē ar viņu mazmeitām , fotošopā likvidē katru vismazāko krunciņu ap acīm, kas padara viņus (viņas) vairāk līdzīgas plastmasas lellēm un pieradina mazbērnus saukt sevi vārdā , nevis par omi vai opi….skumji
Pirms vairākiem gadiem sanāca sabūt Austrālijā , kur iepazinu vissirsnīgākos cilvēkus uz pasaules , kuru viesmīlība varētu tikt salīdzināta tikai ar Latgales ļaužu siltajām sirdīm.
Tiesa gan – foto tehnika , gan manas zināšanas par fotografēšanu man bija nu….nekādas, bet rudenim tuvojoties gribējās padalīties ar Jums šajās bildēs , cerot , ka kādu no pārkarsušajiem suņiem , karstā asfalta nogurdinātajiem kaķiem, jauko tanti kas gaida tramvaju, un ielu mākslinieku kas noklāts ar tatoo par tēmu “lai visi eņģeļi stāv man klāt , kad es ar dzīvību riskēdams uz vienriteņa ar aizsietām acīm žonglēju ar mačetveidīgiem krūmcirtņiem…” atnāks pie Jums pusdienu snaudā…
Bet būtībā jau atcerējos par šīm bildēm kontekstā par autortiesībām un mākslinieka atlīdzību kā tādu…Tas puisis, kuru sajūsminātais pūlis vēroja teju vai stundu , kamēr viņš darbojās ar daiktiem, kuri viņu , bez šaubām varēja savainot tā, ka eņģeļu klātbūtne nāktu tikai par labu , priekšnesuma beigās , vākdams cepurē naudu par skatīšanos teica kaut ko līdzīgu šim : “ar šiem no cirka repertuāra un ielu mākslinieku patapinātajiem trikiem viņš esot apceļojis pāri par 30 valstīm, vienmēr pārtiekot tikai no tā, ko nopelnījis šādā veidā.Laika gaitā viņam ir bijuši vairāki lūzumi un vairākas iespējas noasiņot kā sivēnam , ko kauj lieldienu svinībām un viņš būs pateicīgs, ja klātesošie viņa priekšnesums izklaidēja vai kā savādāk uzrunāja un priecāsies , ja klātesošie atļausies šo darbu jel kā finansiāli novērtēt un atbalstīt… BET ja nu ne – nekādu uztraukumu un šo priekšnesumu viņš ar prieku mums visiem dāvina ”
Un manuprāt , lūk kāda ir tīra un pareiza attieksme pret mākslu un atlīdzību par to , ko Tu dari , ja tas , ar ko Tu tomēr pelni naudu maizei (desai, vīnam vai jaunam bmw) dara prieku Tev un nes siltumu citu sirdīs (vai pārdomas galvās , vai mierinājumu dvēselē) – atalgojums sekos Taviem darbiem kā ēna … bet visi tie idiotiskie lēmumi , kas ierobežo failu apmaiņas programmas , ierobežo iespēju iegādāties datu nesējus (jo padarot tos mākslīgi dārgākus tiek tas ierobežots ne pa jokam) nav nekas cits , kā klerku un to pseidocilvēku mantkārība un bailes par faktu, ka viņu radošā dzirksts nekad tā arī nespēs uzkurt uguni , pie kura sildīties kādam vēl – ne tikai viņam pašam, kuri atbalsta visus šos ACTA un citus sviestus, kas tiem , kuru viena no retajām iespējām izglītoties ir internets likvidē šo iespēju.
Kā daudziem no Latvijā , Eiropā un banku paverdzinātajā “civilizētajā” pasaulē dzīvojošiem, arī man ir pilnas kabatas ar parādiem, kredītsaistībām, maksājumiem , termiņiem utt un kā daudziem , arī man ik pa laikam jāsastopas ar faktu ,ka maksājumus esmu šādu vai tādu iemeslu dēļ iekavējis un kā daudziem – arī man zvana meitenes , kas sevi dēvē par kredītspeciālistiem….Tad nu lūk , man reizēm jābrīnas , cik krasi var atšķirties šo meiteņu attieksme , valodas kultūra un tonis ar kādu viņas runā ar savu – jopcikcipcik – klientu! Dzirdētas gan tādas , kas ar izpratni par situāciju meklē risinājumu mūsu(!) situācijai – manuprāt, profesionāli un pozitīvi ievirzot sarunu gultnē , kas mani motivē būt disciplinētākam un daudz regulārāk un sistemātiskāk atcerēties par savām saistītām, bet ir tādas jaukas būtnes, kuru agresija , rupjība un dialoga risināšanas nemākulība liek pabrīnīties. Aizraujas elpa. Kā lasot par tiem teiksmainajiem idiotiem ar skūtajām galvām , kas apgalvo, ka kāds cilvēks ir pārāks par citu tikai tāpēc, ka nēsā vecas haki bikses un šļampatā ar nolaistiem bikšturiem , vai tiem , kas skolas laikā apceļ tuklos , rudos , blondos , lēnos un citus tik tamdēļ , lai kāds , nedod Dievs, neievērotu cik tukšs un stulbs ir viņš pats .Atliek tikai pabrīnīties, cik reizēm krasi saskatāms, sajūtams , ka kāds ir tas , kas ir spējīgs sunim iesist ar kāju, bet cits – tāds , kas atdod šim klaidulim savas pusdienas.Tik dažādi un tiek vienādi.Un tomēr dažādi.Apburoši!!!
Nezinu , vai Jums ir sanācis ievērot , bet pie Latvija Universitātes taj mazajā šķērsieliņā , kur ir trolejbusu pietura uz mājas sienas ir visnotaļ lakonisks , ar trafareta un krāsas baloniņa palīdzību uzpūsts grafiti (uzreiz gan pateikšu,ka tā autors neesmu es un ka īsti tomēr neatbalstu sveša īpašuma apzīmēšanu,aprakstīšanu un jelkādas formas apgānīšanu un esmu pat pārspīlēti disciplinēts šaj jautājumā) – divi vārdi , kas sevī ietver vienkāršu , šķietami pašsaprotamu vēstījumu , bet kurš manī personīgi izsauca pārdomu sesiju.Proti:
“NEPADIRS BĒRNĪBU!”
No vienas puses- ak vai- kā tad var tādus nešķīstus vārdus uz sienām mālēt, bla , bla, bla…(Intresanta ir gan arī grafiti ģeogrāfiskā atrašanās vieta…nez vai to nav radījis kāds pāraudzis students,kas vēl tā kā nav nobriedis mācībām alma mater un labprātāk klaiņotu pa Austrāliju ar ģitāru rokās?)
Bet es gan par to sūtījuma būtību,kas man šķiet gauži aktuāla:visā šaj jūklī, kad no mazām meitenēm jau tiek sagaidīts , ka viņas ģērbsies tā un ne savādāk , ka puiši pamatskolā tiek uzskatīti par lūzeriem, ja nav apguvuši datorzinības vidusmēra programmētāja līmenī vai nespēlē hokeju no 4 gadu vecuma , vienvārdsakot, kad tik ļoti ir kultivēta doma, ka Tev jābūt izcilam kādā sfērā jau 12 gadu vecumā ir tik ļoti vienkārši PADIRST BĒRNĪBU!
Un medaļas cita puse – šķiet ka atkal un atkal viss jau ir atkarīgs no vecākiem, vecvecākiem , cilvēkiem, kas atstāj savu ietekmes nospiedumu uz tās dvēseles, kas tikai veidojas un tas, cik neatkarīgs, radošs, patstāvīgs un pašpietiekams būs mūsu bērns ir atkarīgs , lielākoties no mums- vecākiem.Vai spēsim par viņu pietiekami parūpēties – radot iespēju viņam pašam , ar laiku augot izvēlēties, kuru ceļu iet , bet darot to patstāvīgi , tomēr apzināties,ka esam ar viņu…
Un par vārdu izvēli – “Padirst” man tomēr šķiet pats precīzākais no visiem latvju valodā esošajiem vārdiem , lai apzīmētu to ,ko skolotāji dēvētu par “frustrējošu izniekošanu, nesaprātīgu vai neapdomātu izšķiešanu utt”.Kamdēļ izplūst liekvārdībās un neiekļaut lietu būtību , ja var patiekt to ko domā un to ,kas sāp 2 vārdos?
Un lai vai kā – es šo uztveru kā personīgu brīdinājumu reizēm saņemties un darīt visu, lai mani bērni bērnībā izbauda pilveidošanās procesu un vienlaikus , sasniedzot kādu noteiktu slieksni, būtu gatavi dot šo vēstijumu tālāk:
NEPADIRS BĒRNĪBU!
Pirmoreiz , kad sanāca iespēja iemest aci New York , man tā neatstāja nekādu labo iespaidu un lielpilsēta , kur ir mājas, kuru logos nekad īsti neiespīd saule , jo visapkārtesošie debesskāpji padara šo mūsu pašsaprotamo privilēģiju par neiespējamu , darīja mani tik vienaldzīgu , cik bāli zaļi ir augi bez saules…..otro reizi iebraucot NY , manī jau bija siltākas sajūtas,kas ļāva saredzēt burvīgos tvaiku mutuļus,kas veļas no ventilācijas šahtām,spožās ātrās palīdzības mašīnas , pašpietiekamos tušņus,kas stutējas pie stūres policijas autiņos… bet , šķiet ka nu jau četras vai piecas reizes šajā patiesi apbrīnojami intresantajā, raibajā pilsētā , kuru augstceltnes tika sāktas būvēt vēl mēmā kino laikos , kur uz stūra Tevi sagaida kas jauns , kas tāds, ko reti var redzēt mūsu jauki mazajās pilsētās un man jau bija gluži vienalga – vai tas bija fast food tirgojošs vagoniņš,ebreju ortodokss, kas nezin uz kuru pusi nu iet, uz jumtiem izaudzēti dārzi,biznesmeni ar maziem sunīšiem saitē,milzīgi uzraksti,kas vēsta,ka Tu nu šoreiz ej pa nepareizo ceļu,pretējo ēku atspulgi logos, drošības dienestu sirēnas,auto, kas piebraucot pie veikala un uz augšu!!! atverot savas kosmoskuģīgās durvis spēj atskaņot mūziku skaļāk un kvalitatīvāk kā Dzintaru koncertzāles tehniķi vai vienkārši nonarkojies pajols, kas austiņas uzlicis nāk pretī vieglu deju soli…..pilnīgi viss šajā pilsētā ir krāšņs – jāpacenšas tik saskatīt un izbaudīt….skāde tik, ka sanāca tikai mazs mirklis , ko tver burvīgajā NY….ceru , ka sanāks kādreiz vēl savā nodabā pastaigāt pa Tavām ielām!
Vienīgais, par ko man ir bijis žēl šajā braucienā uz Kolumbiju ir bijis tas…..,ka tas gluži nav bijis tikai mans brauciens,pareizāk sakot , pavisam nav bijis mans, bet gan darba brauciens uz šo zemi , kamdēļ arī sanāca tikai sekunde relatīvi brīva laika.Nu jā, un par tik par cik tas bija tāds kā ne-privāts ceļojums, līdz bija tikai “ziepenīte” iz Canon sērijas.Par kuru gan man būtu tikai slavas dziesmas dziedamas,izņemot to,ka nakts zem klajas debess negaisa laikā , kad reiz man viņu sanāca piemirst uz dēļu krāvuma, izrādījās viņai liktenīgs….
Lai vai kā – Kolumbija….lai gan redzēju tikai galvaspilsētu,kas ir apburoša ar pilnībā nesmēķējošu tautu (pieļauju,ka 2000metru virs jūras līmeņa tas nav īsti iespējams ilgtermiņā šādi pazemot organismu….vai arī viņi tur lieto ko citu…kas nu uz vietas izaudzināms…nez kas?), ap turīgākajām mājām apjoztām 3metrīgām dzelzs sētām,kuras vainago dzeloņdrātis , kuras ,savukārt vainago elektriskais “gans” un vietējo “murrāšanu” “nu ko Jūs pārspīlējat,mums ir pati drošākā valsts pasaulē,bla, bla, bla….” un tas nekas , ka no rīta ,aplaupot pilsētas autobusu tika nošauts viens no pasažieriem , jo burlaki bij atkoduši,ka šamējais ir policists….bet savādāk gan – miera osta;)
Bet pats burvīgākais, ar ko nācās saskarties ir cilvēki,pareizāks sakot bērni,kas skatās uz (pēc viņu standartiem bālo , garo lempi) ar fotoaparātu ar tādu iekšēju pašpietiekamību, pārliecību par savu unikalitāti un vienlaikus pozitīvismu , kas ir tik visaptveroši patiess (vai ļoti labi izliekas) un tajā nav ne kripatas no “nez kā es izskatīšos viņa facebookā, worpressā vai ģimenes digitālajā fotoalbūmā”,ka radīja patiesu prieku bildēt….
Un vēl kas.Manuprāt, tieši tas , ka cilvēks atmet domas, fantāzijas par to, ka nez kāds es esmu citu acīs un uztverē,ir kā līdzfaktors stabilai personībai un labām bildēm(es tagad te ne par sevis rādīto, bet vispār)…Nesen aizdomājos,ka n-to industriju pamatā ir doma,ka lielākā daļa cilvēku vēlas izskatīties labāk,vēl labāk un vēēēēēļ labāk…..līdz vairs tie nav viņi,bet gan meikup meistaru, frizieru, stilistu , fotogrāfu un fotoshop mākslinieku radīti mākslīgi eņģeļi, kuru radīšanas procesā tika iesaistīti, gluži kā nejauši, arī tie , kas kādu brīdi jauki smaidījuši kamerai….bet protams,ka arī man patīk viss skaistais.Tāpat kā jebkuram . Eņģeļi , Nimfas , Bārbijas un ja kāds ir bijis īpaši radošs – tad bez elpas , kādu brīdi , var palikt lūkojoties apburošas Spīganas attēlā…bet cik no tā visa ir stāsts par patiesiem cilvēkiem , nevis viņu iegribām- Vels viņ’ zin!…..Par šito man vēl jāpadomā.
Man grūti izskaidrojamā veidā,esmu iesaistīts dažādās bezpeļņas (man šis vārds patīk vairāk , kā “amatieru”) teātru pasākumos , kuros bildēt , jāsaka ir tīrais prieks, jo tik kolorītas personas un personības,atvērti un pozitīvi cilvēki sastopamas reti kur….
fotoferm 